Logopēdija

Logopēdija pēta runas, valodas, komunikācijas, orofaringeālās funkcijas traucējumu epidemioloģiju un norisi, izstrādā un pilnveido diagnostikas, iedarbības un profilakses metodes. Praktiskās logopēdijas uzdevums ir veikt šo traucējumu novērtējumu (t.i. skrīningu, padziļinātu pārbaudi, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku) un nodrošināt logopēdisko iedarbību (t.i. korekciju, rehabilitāciju, habilitāciju, konsultēšanu), kā arī nodrošināt runas, valodas, komunikācijas un rīšanas traucējumu primāro, sekundāro un terciāro profilaksi.

Valodai ir būtiska nozīme ikviena cilvēka emocionālajā, intelektuālajā un sociālajā attīstībā. Valoda ir domāšanas un sabiedrības saziņas līdzeklis. Tā ir viena no svarīgākajām prasmēm, kuru cilvēki izmanto pašizpausmē, sadzīvē un mācību un darba procesā. Runa un valoda cieši ir saistītas ar emocijām.

Runas un valodas attīstības kavēšanās bērnībā ietekmē gan bērnu, gan pieaugušo, jo nespēja skaidri izteikties ierobežo saziņu un rada diskomforta sajūtu arī apkārtējiem, – rodas nesaprašanās, trauksmes sajūta, dusmas.

Ja bērna valodas un runas attīstība aizkavējas, bērnam ir grūtāk verbalizēt (pateikt ar vārdiem) savas emocijas un jūtas, un tās var izpausties kā destruktīvāka un uzkrītošāka bērna uzvedība.