Logopēdija pēta runas, valodas, komunikācijas, orofaringeālās funkcijas traucējumu epidemioloģiju un norisi, izstrādā un pilnveido diagnostikas, iedarbības un profilakses metodes. Praktiskās logopēdijas uzdevums ir veikt šo traucējumu novērtējumu (t.i. skrīningu, padziļinātu pārbaudi, diagnostiku, diferenciāldiagnostiku) un nodrošināt logopēdisko iedarbību (t.i. korekciju, rehabilitāciju, habilitāciju, konsultēšanu), kā arī nodrošināt runas, valodas, komunikācijas un rīšanas traucējumu primāro, sekundāro un terciāro profilaksi.
Valodai ir būtiska nozīme ikviena cilvēka emocionālajā, intelektuālajā un sociālajā attīstībā. Valoda ir domāšanas un sabiedrības saziņas līdzeklis. Tā ir viena no svarīgākajām prasmēm, kuru cilvēki izmanto pašizpausmē, sadzīvē un mācību un darba procesā. Runa un valoda cieši ir saistītas ar emocijām.
Runas un valodas attīstības kavēšanās bērnībā ietekmē gan bērnu, gan pieaugušo, jo nespēja skaidri izteikties ierobežo saziņu un rada diskomforta sajūtu arī apkārtējiem, – rodas nesaprašanās, trauksmes sajūta, dusmas.
Ja bērna valodas un runas attīstība aizkavējas, bērnam ir grūtāk verbalizēt (pateikt ar vārdiem) savas emocijas un jūtas, un tās var izpausties kā destruktīvāka un uzkrītošāka bērna uzvedība.
Bērni ir tik dažādi. Vienas un tās pašas lietas, notikumus katrs uztver individuāli. Tāpēc arī valodas un runas attīstībai ir nepieciešamas dažādas pieejas. Ir bērni, kuri visu apgūst klausoties. Tomēr bieži ar to vien nepietiek. Aizvien biežāk ir bērni, kuriem svarīgāks ir vizuālais atbalsts – attēls, priekšmets. Un tikai ar vizuālā atbalsta palīdzību bērns pilnvērtīgi komunicē ar skolotāju, vecākiem, labprātāk mācās.
Limbažu novada speciālās pamatskolas skolotāja – logopēde Mārīte Ozola
